Izteikts jūtīgums darba vidē: trūkums vai resurss?

Zinātniskajā literatūrā pierādīts, ka izteikts sensorais apstrādes jūtīgums psiholoģiski izpaužas kā spēcīga emocionāla reakcija uz apkārtējās vides kairinātājiem. Tā kā aptuveni katram piektajam pasaules iedzīvotājam ir izteikts sensorais apstrādes jūtīgums, ir svarīgi izprast, kā šī temperamenta iezīme ietekmē veselību un labsajūtu (piemēram, izdegšanu) un darbaspējas (piemēram, iekšēji motivētu tendenci uzņemties papildus darba pienākumus), kā arī to, kā izteikti jūtīgi darbinieki reaģē uz darba vidi.

Pētījumi liecina, ka cilvēki ar dažādu sensoro apstrādes jūtīguma līmeni mēdz atšķirīgi reaģēt uz saspringtu vai – tieši otrādi – labvēlīgu darba vidi, šo fenomenu pētniecībā dēvē par „diferencēto uzņēmību”.

Izteikti jutīgi indivīdi ir ne tikai daudz vieglāk ievainojami un emocionāli neaizsargāti stresa situācijās, bet arī nesamērīgi uzņēmīgi pret pozitīvu un atbalstošu pieredzi.

Runājot par darba vidi, izriet, ka darbinieki ar izteiktu sensoro apstrādes jūtīgumu mēdz daudz izteiktāk reaģēt uz darba vietas raksturlielumiem.

Bekera un Demerouti (Bakker and Demerouti, 2007) „Darba prasības-Resursi” modelis iedala darba vietas raksturlielumus „darba prasībās” (t.i. darba vietas fiziskie, psiholoģiskie, sociālie un organizatoriskie aspekti, kam nepieciešama ilgstoša fiziskā un/vai psiholoģiskā (kognitīvā un emocionālā) noturība un zināšanas, tāpēc tie tiek asociēti ar noteiktiem fizioloģiskiem un/vai psiholoģiskiem riskiem) un „resursos” (t.i. darba vietas fiziskie, psiholoģiskie, sociālie un organizatoriskie aspekti, kas palīdz sasniegt mērķus, samazināt darba prasības un ar tām asociētos fizioloģiskos un/vai psiholoģiskos riskus, veicina personības izaugsmi, mācīšanos un attīstību). Šis modelis uzskatāmi apkopo gan darba vietas negatīvo raksturlielumu (t.i. „darba prasību”, piemēram, darba slodzes, emocionālās/stresa noturības), gan darba vietas pozitīvo raksturlielumu (t.i. „resursu”, piemēram, atbalsta, patstāvības, atgriezeniskās saiknes) ietekmi uz darbinieka labsajūtu.

Izteikts jūtīgums var tikt uzskatīts gan kā vieglas ievainojamības faktors, kuru ietekmē darba slodze un emocionālā spriedze darba vietā, tādējādi pasliktinot darbinieka veselības stāvokli , gan kā iekšējs resurss, kas darbojas kā vidutājs starp darba vidi, darbinieka veselību un labsajūtu, kā arī darbaspējām, atkarībā no tā, kā šī darba vide tiek uztverta (piemēram, iespēja iegūt jaunas zināšanas, dalīties pieredzē, sniegt palīdzību utt.).

Emocionāls pārgurums ir viena no galvenajām izdegšanas pazīmēm.

Pētījumi liecina, ka tas pastiprināti novērots cilvēkiem ar izteiktu sensoro apstrādes jūtīgumu, jo izteikti jūtīgiem indivīdiem jebkura uzdevuma izpilde prasa daudz lielāku garīgo piepūli, kas saistīts ar padziļinātu kognitīvo informācijas apstrādi.

Iekšējā motivācija pozitīvi ietekmē vēlēšanos palīdzēt un sniegt atbalstu kolēģiem, ja „darba prasības” palielinātai produktivitātei nav apgrūtinošas; pozitīvās emocijas stiprina sociālo saikni, kas, savukārt, veicina tādu pienākumu uzņemšanos, kas nav iekļauti darba aprakstā, taču var palīdzēt kolēģiem. Tā kā pētījumos bieži minēts, ka cilvēki ar augstu sensoro apstrādes jūtīgumu daudz izteiktāk uztver apkārtējās vides nianses un citu cilvēku emocijas, var secināt, ka tieši šī izteikti jutīgu indivīdu pazīme veicina empātiju un vēlmi palīdzēt citiem.

Lai noskaidrotu, kā izteikti jūtīgu indivīdu pazīmes korelē ar darba vietas raksturlielumiem, nepieciešams izcelt nozīmīgākos rādītājus. Smolevskas un Makkeibas (Smolewska and McCabe, 2006) modelis īpaši jūtīgu cilvēku pazīmes iedala trīs dimensijās:

(1) viegla uzbudināmība (ease of excitation), kas ietver emocionālo pārsātinātību no ārējiem stimuliem (piemēram, pārmaiņām, citu cilvēku garastāvokļa, laika trūkuma) vai iekšējiem kairinājuma avotiem (bada sajūtas, sāpēm, kofeīna iedarbības).

(2) estētiskais jūtīgums (aesthetic sensitivity), kas apzīmē izteiktāku estētisko vērtību (piemēram, mākslas, mūzikas, apkārtējās vides nianšu) uztveri, kā arī bagātu iekšējo pasauli;

(3) zems sensoriskais slieksnis (low sensory threshold), kas norāda uz nepatīkamu sensoro pieredzi, kuru rada spēcīgs kairinājums, piemēram, spožas gaismas, spēcīgi aromāti, raupjš audums vai skaļi trokšņi.

Viegla uzbudināmība un zems sensoro slieksnis apstiprina pozitīvo saikni starp “darba prasībām” un emocionālo pārgurumu, savukārt estētiskais jūtīgums un zems sensorais slieksnis apstiprina pozitīvo saikni starp “resursiem” un vēlmi palīdzēt citiem.

Izteikti jūtīgi indivīdi izteiktāk uztver apkārtējās vides sensoro informāciju, kas izpaužas pārmērīgā emocionālajā reakcijā.

Attiecīgi, darba vietās, kur ir uzstādītas augstas darba prasības (t.i. liela slodze, emocionālā/stresa noturība) darbinieki ar augstiem rādītājiem vieglas uzbudināmības un zema sensorā sliekšņa dimensijās daudz biežāk piedzīvo emocionālo pārgurumu. Tas skaidrojams ar to, ka emocionālā pārsātinājuma rezultātā izteikti jūtīgiem indivīdiem trūkst resursu, lai izpildītu darba prasības.

Kā iepriekš minēts, estētiskais jūtīgums un zems sensorais slieksnis apstiprina pozitīvo saikni starp “resursiem” un vēlmi palīdzēt citiem. Ir pierādīts, ka darba vietās, kurās ir vairāk resursu (piemēram, atbalsts, iespēja strādāt patstāvīgi), indivīdi ar augstākiem rādītājiem zema sensorā sliekšņa dimensijā daudz biežāk ir ieinteresēti palīdzēt citiem. Optimālos darba apstākļos izteikti jūtīgi indivīdi neuztraucas par sensoro informācijas apstrādi un pilnībā demonstrē prosociālu uzvedību, ļaujoties šai atbalstošajai un bagātinošajai pieredzei, kuru zemapziņā vada estētiskais jūtīgums. Darba vietās, kurās ir daudz resursu, izteikti jūtīgi indivīdi elastīgi pielāgojas darba videi, spēj sevi kontrolēt, un veiksmīgi reaģē uz apkārtējās vides signāliem.

Organizācijām, kas ir ieinteresētas uzlabot savu darbinieku labsajūtu, samazinot pārslodzi, un stimulējot vēlmi palīdzēt citiem, būtu vērtīgi iekļaut “Darba prasību-Resursu” modeļa ieskatu “darba prasībās” un “resursos”, lai novērtētu esošo darba vidi.

Darba vietas risku novērtējums var palīdzēt noteikt pārāk augstas darba prasības un resursu trūkumu, kā arī veikt nepieciešamās darbības, lai uzlabotu darba vidi, ar mērķi novērst darba vietas stresorus, uzlabot darbinieku emocionālo labsajūtu un veicināt gandarījumu par paveikto.

Kaut arī stresa profilakses pasākumi un labklājības veicināšana darba vidē ir lietderīga pilnīgi visiem darbiniekiem, cilvēkiem ar izteiktu sensoro apstrādes jutīgumu tā ir absolūta nepieciešamība. Pētījumi apstiprina, ka darba prasību atvieglošana ievērojami samazina izteikti jūtīgu indivīdu pārguruma līmeni un paaugstina emocionālo labsajūtu. Palielinot darba resursus, izteikti jūtīgi indivīdi tiecas būt vairāk pretimnākoši un palīdzēt kolēģiem. Nepieciešamo darbību veikšana ar mērķi novērst darba vietas stresorus paaugstina izteikti jūtīgo indivīdu pievienoto vērtību, jo tieši šie cilvēki veicina uz sadarbību vērstu, labvēlīgu un patīkamu darba vidi.

Atsauces

1. Vander Elst T, Sercu M, Van den Broeck A, Van Hoof E, Baillien E, Godderis L (2019) Who is more susceptible to job stressors and resources? Sensory-processing sensitivity as a personal resource and vulnerability factor. PLoS ONE 14 (11): e0225103. https://doi.org/10.1371/journal.

2. Smolewska KA, McCabe SB, Woody EZ. (2006) A psychometric evaluation of the Highly Sensitive Person Scale: The components of sensory-processing sensitivity and their relation to the BIS/BAS and "Big Five". Personality and Individual Differences. 2006; 40(6):1269–79. https://doi.org/10.1016/j.paid.2005.09.022

3. Bakker AB, Demerouti E. (2007) The Job Demands-Resources model: State of the art. Journal of Managerial Psychology. 2007; 22(3):309–28. https://doi.org/10.1108/02683940710733115