Spēja atpazīt izteikti jutīgus bērnus palīdz apzināties šīs temperamenta iezīmes potenciālu, nevis
trūkumus, un atbalstīt izteikti jutīgus bērnus ikdienas aktivitātēs, kā mājās, tā izglītības iestādē.
Vecāki parasti raizējas par savu bērnu, kura reakcija uz dažādiem sensoriskajiem stimuliem atšķiras no viņa vienaudžiem, kā pamatā parasti ir uztraukums par to, kā bērns tiks galā ar savu jutīgumu pirmsskolas izglītības iestādē, vai uzsākot skolas gaitas.
Izteikti jutīgus indivīdus, kuriem nav pozitīva bērnības pieredze, nereti raksturo negatīva emocionalitāte un noslēgtība. Taču pētījumi liecina, ka atbalstošā vidē sensoriskās apstrādes jutīgums ir ne tikai ieguvums, bet arī resurss, kas izteikti jutīgam bērnam palīdz sasniegt pat augstākus rezultātus nekā vienaudžiem: nopelnīt labākas atzīmes, veidot konstruktīvāku morālo pārliecību, veicināt sociālo kompetenci, augstāku pašregulācijas spēju un nostiprināt drošības izjūtu (arī vēlāk, pašiem veidojot attiecības).
Labvēlīgā un atbalstošā vidē bērni ar izteiktu sensoriskās apstrādes jutīgumu bieži vien
ir talantīgi un radoši, intuitīvi un ar prieku reaģē uz pozitīvajiem pastiprinājumiem (piem.,
smaidu, komplimentu, iedrošinājumu u.c. veida atbalstu). Daļa izteikti jutīgu bērnu ir
perfekcionisti, ar augstām prasībām pret sevi un citiem.
Izteikti jutīgi bērni vairāk ietekmējas no apkārtējo cilvēku garastāvokļa, viņus ātrāk emocionāli pārsātina apkārtējās vides stimuli, kas var palielināt nervozitāti, trauksmi un grūtības
koncentrēties. Diemžēl vecāki un skolotāji to bieži vien nepamatoti uzskata par motivācijas
trūkumu un uzmanības deficītu.
Lai radītu labvēlīgus apstākļus bērna attīstībai, vecākiem un skolotājiem jāizprot izteikti jutīga bērna vajadzības četrās galvenajās kategorijās:
1) uzlabot pašapziņu (sniegt pozitīvo pastiprinājumu, atzinību pat par niecīgiem
sasniegumiem, atzinīgi novērtēt bērna iniciatīvu);
2) mazināt situācijas, kurās izteikti jutīgs bērns var izjust kaunu (organizēt darbu grupā ar
draugiem, nevis jebkuru klasesbiedru, nepiespiest bērnu darīt kaut ko pret savu gribu,
piemēram, uzstāties pasākumos vai piedalīties skolas sabiedriskajā dzīvē, izmantot
radošu pieeju disciplinēšanai, izvairoties no pārlieku negatīvas komunikācijas);
3) ievērot konsekventu rutīnu un disciplīnu (sniegt atkārtotus paskaidrojumus, vadīt strukturētas
nodarbības, paredzēt un izskaidrot noteikumus, mājās un ģimenē piekopt rutīnu ar skaidru notikumu secību);
4) atzīt un mācīties izprast savu sensoriskās apstrādes jutīgumu.
Bērni ar izteiktu sensoriskās apstrādes jutīgumu mēdz ātrāk izjust diskomfortu un zaudēt
pacietību, un, kad tas notiek, viņiem ir grūtāk paklausīt vecākiem vai skolotājiem. Tā
nav izlutināšana vai izdabāšana bērna iegribām, bet gan veids, kā apmierināt izteikti jutīga bērna vajadzības. Pārvarot grūtības, izteikti jutīgi bērni izteiktāk stiprina savu pašapziņu, negatīvās pieredzes enerģiju transformējot pozitīvā virzienā.
Atsauce: Baryła-Matejczuk, M., Artymiak, M., Ferrer-Cascales, R. (2020)