Izteikti jūtīgi bērni – izaicinājums vecākiem un pedagogiem?

Spēja atpazīt izteikti jūtīgus bērnus palīdz apzināties šīs temperamenta iezīmes potenciālu, nevis

trūkumus, un atbalstīt izteikti jūtīgus bērnus ikdienas aktivitātēs, kā mājās, tā izglītības iestādē.

Vecāki parasti raizējas par savu bērnu, kura reakcija uz dažādiem sensoriem stimuliem atšķiras no viņa vienaudžiem, kā pamatā parasti ir uztraukums par to, kā bērns tiks galā ar savu jūtīgumu pirmsskolas izglītības iestādē, vai uzsākot skolas gaitas.

Izteikti jūtīgus indivīdus, kuriem nav pozitīva bērnības pieredze, nereti raksturo negatīva emocionalitāte un noslēgtība. Taču pētījumi liecina, ka atbalstošā vidē sensorais apstrādes jūtīgums ir ne tikai ieguvums, bet arī resurss, kas izteikti jūtīgam bērnam palīdz sasniegt pat augstākus rezultātus nekā vienaudžiem: nopelnīt labākas atzīmes, veidot konstruktīvāku morālo pārliecību, veicināt sociālo kompetenci, augstāku pašregulācijas spēju un nostiprināt drošības izjūtu (arī vēlāk, pašiem veidojot attiecības).

Labvēlīgā un atbalstošā vidē bērni ar izteiktu sensoro apstrādes jūtīgumu bieži vien

ir talantīgi un radoši, intuitīvi un ar prieku reaģē uz pozitīvajiem pastiprinājumiem (piem.,

smaidu, komplimentu, iedrošinājumu u.c. veida atbalstu). Daļa izteikti jūtīgu bērnu ir

perfekcionisti, ar augstām prasībām pret sevi un citiem.

Izteikti jūtīgi bērni vairāk ietekmējas no apkārtējo cilvēku garastāvokļa, viņus ātrāk emocionāli pārsātina apkārtējās vides stimuli, kas var palielināt nervozitāti, trauksmi un grūtības

koncentrēties. Diemžēl vecāki un skolotāji to bieži vien nepamatoti uzskata par motivācijas

trūkumu un uzmanības deficītu.

Lai radītu labvēlīgus apstākļus bērna attīstībai, vecākiem un skolotājiem jāizprot izteikti jutīga bērna vajadzības četrās galvenajās kategorijās:

1) uzlabot pašapziņu (sniegt pozitīvo pastiprinājumu, atzinību pat par niecīgiem

sasniegumiem, atzinīgi novērtēt bērna iniciatīvu);

2) mazināt situācijas, kurās izteikti jūtīgs bērns var izjust kaunu (organizēt darbu grupā ar

draugiem, nevis jebkuru klasesbiedru, nepiespiest bērnu darīt kaut ko pret savu gribu,

piemēram, uzstāties pasākumos vai piedalīties skolas sabiedriskajā dzīvē, izmantot

radošu pieeju disciplinēšanai, izvairoties no pārlieku negatīvas komunikācijas);

3) ievērot konsekventu rutīnu un disciplīnu (sniegt atkārtotus paskaidrojumus, vadīt strukturētas

nodarbības, paredzēt un izskaidrot noteikumus, mājās un ģimenē piekopt rutīnu ar skaidru notikumu secību);

4) atzīt un mācīties izprast savu sensorās apstrādes jūtīgumu.

Bērni ar izteiktu sensorās apstrādes jūtīgumu mēdz ātrāk izjust diskomfortu un zaudēt

pacietību, un, kad tas notiek, viņiem ir grūtāk paklausīt vecākiem vai skolotājiem. Tā

nav izlutināšana vai izdabāšana bērna iegribām, bet gan veids, kā apmierināt izteikti jūtīga bērna vajadzības. Pārvarot grūtības, izteikti jutīgi bērni izteiktāk stiprina savu pašapziņu, negatīvās pieredzes enerģiju transformējot pozitīvā virzienā.

Atsauce: Baryła-Matejczuk, M., Artymiak, M., Ferrer-Cascales, R. (2020)